Es pat nepajautāju, kura, pilnībā uzticoties savam vīram. Viņa tikai pamāja ar galvu, un viņš iemeta “papildu detaļas”. Vējš tos uzreiz pacēla kā divus izpletņus un nesa pāri jūras nemierīgajai virsmai.
— Fin! — Man bija bail.
Varu iedomāties, kas notiks, ja kāds pamanīs šīs “ķīniešu laternas”! Jautājumu netrūks.
Bet vīrs izstiepa roku, un no viņa plaukstas nokrita divas zilas dzirksteles, tās ātri vien panāca vēja plosītos apakšsvārkus, un tie uzliesmoja, vienlaikus degot zilā pūķa liesmā. Pelni lidoja vējā un sajaucās ar cirtainiem viļņiem. Visi. Moskīts degunam nekaitēs!
Pasmaidīju un noskūpstīju vīru uz vaiga.
— Es tevi mīlu, Finbar.
Viņš noliecās un nākamais skūpsts krita uz lūpām. Bija pēdējais laiks atgriezties, bet mēs stāvējām uz klints malas apskāvienos, apbrīnojām jūras plašumus un tajā brīdī bijām pilnīgi laimīgi.
Epilogs
Zlata, Pūķa Berliānas ēnas meita.
Dortholas pils apkārtne, Drakendort Reach, aptuveni gadu pēc pašreizējiem notikumiem.
Zlata, mierīgi un īpaši nesteidzoties, skrēja pa kalnu taku uz Pūķa priekšteča alu. Viņa bija viegla kāja un kustīga, kā kalnu kaza. Vai kaza, kā Aika viņu ķircināja, kad viņa un viņas labākā draudzene sastrīdējās. Un tas pēdējā laikā notiek bieži, un galvenokārt tāpēc, ka Aika viņai iešāvās prātā, ka viņai jāprec Silans! Un tas neskatoties uz to, ka viņam jau bija līgava, un rudenī bija paredzētas kāzas!
Lai kā Zlata centās pierunāt savu draugu, viņa nevēlējās atkāpties.
"Bet Silans novecos, pirms tu izaugsi pietiekami liela, lai kļūtu par viņa sievu." Ak, tev ir tikai desmit! — Zlata ļoti gudri pierunāja savu draugu.
— Viss kārtībā, tas nenonāks tikai vēlāk. Priekš kam viņam tā Zijanka vajadzīga?
Tāpēc iepriekšējā dienā Zlata un Aija atkal sastrīdējās, bet Zlata uzticējās savam draugam. Neviens strīds nevarēja likt kaitīgajam Aikam viņu nodot, tāpēc viņa ar mierīgu dvēseli aizbēga. Nu no kā tagad baidīties? Tētis visus zemiskos nirfus izmeta no robežas, un laupītāju te nav bijis. LABI. Varbūt ne kopš dzimšanas, bet kopš Drakendortas draklords un viņas tētis tos visus izņēma, taču pasaulē noteikti nebija drošākas vietas par Dortholas pils apkārtni.
Un vispār Zlata apsolīja ieskatīties savā pagātnē Dragon Progenitor alā, un solījumi ir jātur. Īpaši dati par tik svarīgiem cilvēkiem. Meitene pasmaidīja, atcerēdamās tādu, kas ir kā karikatūra, pūķa seja, un viņas dvēsele sasildīja.
Uz Zemes dzimusī Zlata jau trešo gadu dzīvoja robežās, taču viņai šķita, ka pagājusi vesela dzīve! Nē, viņa neaizmirsa, kā tur bija, bet viņai šeit patika daudz labāk. Gadu gaitā viņa ir izaugusi un izstiepusies. Es kļuvu stiprs un stiprs un daudz iemācījos. Un ne tikai lasītprasme, bet arī pastāvēšana par sevi. Šķita, ka visiem tas rūp. Pat mamma pakratīja galvu, bet neliedza tētim mācīt viņai dažādas tehnikas.
Un visi pilī mīlēja un cienīja Zlatu. Viņi viņu uzrunāja kā “jauno nūju”. Zlata bija īsta princese! Desmitajā dzīves gadā tēvs un māte viņai atklāja noslēpumu — lai gan viņa ir dzimusi tur, uz Zemes, viņas dvēsele tur nokļuva no šejienes — no Pūķa sasniedz. Viņi solīja viņai vēlāk, kad viņa izaugs, izskaidrot šādas apmaiņas smalkumus, taču ar to pietika, lai viņa justos pilnībā un pilnībā kā mājās. Nu, tā kā viņa ir viena no savējām, tad Pūķis priekštecis viņu pasargās vēl vairāk un neļaus nevienam nodarīt pāri. Zlata tam ticēja no visas sirds.
Pēdējo reizi viņa bija jaunāka, un nepazīstamais ceļš uz templi viņai bija ļoti grūts. Tagad, garās pastaigās un treniņos rūdīta, viņa nebija īpaši nogurusi. Pirmkārt, viņa jau zināja ceļu un prata atrast atslēgas, lai piedzertos. Otrkārt, viņai līdzi bija našķis un kolba, kā arī plāna, bet silta vilnas sedziņa, kas saritināta neparedzētu apstākļu gadījumā.
Tam pašam gadījumam viņai tieši uz galvas, starp ērtā “groziņā” saliktiem matiem, snauda maza, knapi plaukstas lielumā koši zila puķu dobe ar gaiši zaļu kušķi. Tas bija viņas sargs un uzticamais draugs — Skrūve.
— Vai jūs domājat, ka Aika jūs nebaidīs? — Skrūvlente jautāja.
"Viņš to nedarīs," Zlata viņam taupīgi atbildēja, glābjot elpu.
— Un es domāju, ka viņš pāries. Viņa bija patiešām dusmīga, jo tu vakar brīdināji Silanu. Viņš klausījās jūs un negāja uz šķūni, bet Aika viņu gaidīja visu vakaru.
Zlata to zināja. Kā arī tas, ka arī Zijanka devās, reaģējot uz Ajas sūtīto zīmīti. Pēc Aika plāna viņai vajadzēja viņus noķert, taču viņa noķēra tikai vienu dusmīgu Aiku un pasmējās par viņu.
"Viņa nepadosies," meitene spītīgi atkārtoja, uzticoties draugam.
— Tās ir meitenes! Jums visiem vajadzētu padomāt par puišiem. Knapi atradinājām sevi no podiņa, un jau esam “atradināti”! — viņš nokopēja Agripīnu.
Zlata tikai šņāca, bet neko neatbildēja, turpinot mēreni kustināt kājas. Viņa, godīgi sakot, bija nogurusi, un tas sāka tirpt sānos. Meitene samazināja ātrumu un gāja lēnāk, skatoties debesīs. Pūķis un Ēna joprojām tuvojās pusdienlaikam, un viņai vēl bija daudz laika līdz obligātajām ģimenes vakariņām. Būs laiks atgriezties.
Skrūvlente turpināja kurnēt kā vecs vīrs, un Zlata neizturēja un atlaida matadatu:
— Cik sen jūs to saņēmāt no Sonic par iejaukšanos skaistumā?
— Nu es dabūju un dabūju. To saņemt no stiprāka cilvēka ir gods, nevis kauns. Un te tu esi…
— Skrūvlente, ja neapstāsies, es palūgšu Pūķim Progenitor pārvērst tevi par prusaku! — jaunā nyera draudēja.
— Labi, Zlata. Nevajag dusmoties. "Es tikai uztraucos par tevi," pūķis samiernieciski sacīja.
Skrūvlentei nepatika, kad viņa draugi strīdējās. Šādas nesaskaņas viņa mazo niru patiešām nomāca.
Pa to laiku es izdzeršu ūdeni un atpūtīšos. Šodien ir mazliet karsts… — Un, ja uztraucaties, aizlidojiet un paskatieties, vai uz ceļa viss ir mierīgi.
Meitene pacēla galvu un, šķielējusies, paskatījās debesīs.
Drīz draugi izkāpa uz vecā akmens ceļa, un iet kļuva vieglāk, un pusdienlaikā viņi bija pie sava mērķa.
— Es palikšu šeit. "Es turpināšu skatīties," sacīja Skrūvlente, cieši aplūkojot aliki krūmu, kas
