jutos daudz pārliecinātāka. Tikai nedaudz reiba galva. Acīmredzot no sajūsmas. Vai varbūt no bada. Sausās maizes gabals, ar kuru mani cienāja ceļabiedri, jau sen bija nogrimis aizmirstībā, neatstājot manā vēderā nekādas pēdas.
Pa to laiku mēs nonācām pilī.
— Kas viņi ir? — apsargs jautāja no sienas.
"Bums un sūnas no darba," atbildēja ogrēnietis. — Pēc Žimara pasūtījuma viņi piegādāja niere.
"Viņa apmaldījās purvos un gandrīz devās pabarot ganus!" — Smirdīgais piebilda, par ko saņēma dūrienu ar jaudīgu elkoni un brīnumainā kārtā nenolidoja no apstarotāja.
— Paldies! Tad tas ir manā ziņā,” pateicos vīriešiem un uzmanīgi, pat nedaudz neveikli nokāpu no ratiem, priecājoties par ērtajiem augstceltnes zābakiem.
Ceļojuma tērpa svārki bija priekšā nedaudz īsāki un sadalīti divās daļās, un zem tiem atklājās pieklājīgas bikses. Virsū bija izturīga un skaista ādas jaka, mīksta un nedaudz pieguļoša. Ja salīdzina manu tērpu ar ierastajiem zemes stiliem, tad steampunk laikam bija vistuvākais. Ja vien nebija nodrošinātas aizsargbrilles.
Iztaisnojis apvalku ar dunci, es pieskāros rokturam, sajūtot zināmu sajūtu. Es to nepamanīju, kamēr turēju zobenu rokās, bet tagad sajūtām vajadzēja būt citām, bet nē. Zem maniem pirkstiem rokturis šķita pazīstams — kaut kas tāds, kas tagad vienkārši nevarēja būt.
Nu labi. Tātad zobens piepildīja visas manas vēlmes. Es ceru, ka Zinborro to nesaskatīs tādu, kāds tas patiesībā ir.
Iztaisnojusi muguru, iztaisnojusi plecus un uzmetusi sejā augstprātīgu skatienu, devos uz vārtiem, no kuriem pretī jau bija iznākuši vairāki apsargi. Viņi paskatījās uz mani ar interesi, veltot laiku, lai pavadītu mani iekšā. Skatoties pār viņu galvām ar garlaicīgu skatienu, es nejauši teicu:
"Vediet mani pie Dorsa Zinborro." Tūlīt! — tobrīd paskatījos taisni uz to, kurš man šķita galvenais starp sargiem.
Tehnika ir pazīstama, ne reizi vien praktizēta uz dažādu augsta ranga mana vīra draugu “bullīšiem”, no kuriem lielākā daļa bija iestrēguši deviņdesmitajos, lai gan viņi cītīgi izlikās, ka tas tā nav.
Tas darbojās arī šeit. Psiholoģija bija līdzīga.
"Seko man, nyera," apdomīgi paklanījās, apsargs pagriezās un devās prom.
Pārējie pašķīrās, lai izlaistu mani cauri, un sekoja aiz muguras kā karavāna. Tikām garām vārtiem un plašam pagalmam. Mēs uzkāpām uz augsto lieveni, gājām pa garu koridoru un beidzot atradāmies plašā viesistabā.
— Gaidi šeit. Ērls drīz būs klāt, — apsargs paklanījās un atstāja mani vienu.
Beidzot man bija iespēja normāli paskatīties apkārt. Pirms tam mēs steidzāmies kā pretī ugunskuram, un es knapi tiku līdzi apsardzes priekšnieka platajiem soļiem. Dzīvojamā istaba radīja divus iespaidus. It kā es būtu atradusies kāda vīra mājā, kurš kādreiz bija bagāts, bet bija skopulis.
Piesātināti zaļas krāsas zīda tapetes vietām bija raibas. Lielais vilnas paklājs centrā bija pamatīgi nolietots, tāpat arī mēbeles — liels dīvāns un divi atzveltnes krēsli pie kamīna, kas apvilkti ar bordo krāsas audumu. Zemais galds pie dīvāna varētu izmantot pulēšanas līdzekli.
Es staigāju pa istabu pa apli, skatoties uz gleznām, kas nederēja viena ar otru. Viņa piegāja pie viena no lielajiem logiem un paskatījās aiz smagā aizkara, zaļās krāsas, ko tik ļoti mīlēja īpašnieks. Jā, viņi iziet pagalmā.
"Nyera…" aiz muguras atskanēja augsta vīrieša balss.
Es pēkšņi pagriezos un pie ieejas ieraudzīju īsu, resnu vīrieti, ar plāniem matiem, kas bija ķemmēti no abām pusēm, sarkanu seju un vesti, kas tik tikko saskārās ar viņa apjomīgo vēderu. Visi vīrieša pirksti bija nosprausti ar dažādiem gredzeniem. Viņam ap kaklu karājās kaut kāds plaukstas lieluma ornaments. Vai tas ir pasūtījums?
Ieraudzījis mani, viņš vispirms nosarka, tad nobālēja un, izdvest dīvainu skaņu, atspiedās uz durvju rāmja.
6. nodaļa. Es apguļos jaunā vietā
– Ērls Zinboro? — izdvesu tajā pašā balsī, no kuras gandrīz visiem vīriešiem reiba galva, un noskaidroju: "Vai tu jūties slikti?"
Resnais bija bez elpas un nesaprotami žestikulēja. Pārvarot riebumu, ko šis vīrietis izraisīja pats viņa izskats (viņš izskatījās pārāk līdzīgs vienam no mana vīra biznesa partneriem), un ik pa brīdim mēģinot elpot, es palīdzēju viņam nokļūt līdz dīvānam, un tad paskatījos uz koridoru un kliedza:
— Atnes ūdeni! Ērlam ir slikti!
Kāds dzirdēs.
— Nav nepieciešams ūdens. Tur…” viņš norādīja ar pirkstu uz vienu no skapjiem un nesaprotami teica: „Eš-kam-akk.”
Pagriežot atslēgas caurumā izsprausto grezno atslēgu, viņa atvēra durvis, atklājot vairākas identiskas pudeles, no kurām viena izrādījās atvērta. Un ne pārāk tīras tumši zaļas stikla glāzes ar rokturiem
– Šo? — noskaidroju.
Ērls piekrītoši pakratīja trīskāršo zodu. Ar nelielu piepūli izvilku korķi un daļu no pudeles ielēju glāzē. Diezgan patīkama alkohola augu smarža kutināja manas nāsis, bet es neuzdrošinājos to izmēģināt. Jūs nekad nezināt, kā šī lieta darbojas.
Padevusi glāzi grāfam, gaidīju, kad viņš to vienā rāvienā iztukšo un atdos man.
"Th-paldies," šķita, ka vīrietis jutās labāk. — Lindara? — viņš klusi jautāja.
— Kas? — Man sāka šķist, ka es pilnībā nesaprotu valodu.
Daži dīvaini vārdi: esh-kam-akk, lindara. Ko tas nozīmē? Šķiet, ka pirmais ir dzēriena nosaukums, bet otrais?
"Tu neesi viņa," grāfs izdvesa un izvilka no vestes kabatas pieklājīga izmēra kabatlakatiņu. Viņš noslaucīja pieri, kas bija pārklāta ar sviedru pērlītēm, un nolika to atpakaļ. "Likās," viņš vainīgi pasmaidīja. "Tu izskaties pārsteidzoši pēc manas meitas, nyera." Viņu sauca Lindara. Mana mazā puķe…” viņš nošņaukās. "Dors Zinborro, Ērl, jūsu rīcībā," viņš beidzot iepazīstināja ar sevi.
Un es atcerējos, ka šis puisis ar gaļīgu degunu alkohola nesavaldības krāsā un ar raksturīgu smaku no vīriešu vārdiem mocīja savu sievu un meitu.
"Nē, mani sauc Marina," es iepazīstināju sevi un kritu panikā, saprotot, ka nezinu vietējos vārdus.
Tas ir Zinborro, tāpēc man ir jāizdomā kaut kas līdzīgs? Vai, gluži pretēji, tas nav tā vērts? Par laimi, Ērls mierīgi atbildēja uz manu vārdu un palīdzēja man ar manu uzvārdu, pats to nezinot:
— Cik es priecājos! Cik priecīgs es esmu, redzot savas mazās nabaga sievas, manas Lunaras, radinieku. Kāda pārsteidzoša līdzība starp Friso ģimenes meitām! Un viņi
