balkonu, es pavilku durvis, pārbaudot, vai tās ir droši aizslēgtas. Viņa iztaisnoja aizkarus un pa ceļam atgrieza svečturi savā vietā. Uz guļamistabas sliekšņa es jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Aizturējusi elpu, viņa lēnām pagriezās un gandrīz kliedza. Balkons atkal bija atvērts, aizkars tik tikko plīvoja vējā, un tur, ārā, tajā pašā vietā stāvēja sievietes figūra baltā tērpā.
— Nu, es nē! Man pietiek…
Ielecot guļamistabā, es ieslēdzos un atgriezu krēslu sākotnējā vietā, saprotot, ka spoku ar šādām metodēm nevar noturēt. Tas bija kaitinoši. No bailēm es atcerējos “Mūsu Tēvs” un izlasīju to trīs reizes, šķērsojot durvis. Es atkārtoju procedūru ar logu. Vai tas palīdz vai nē, vismaz mana dvēsele jūtas labāk. Es apsedzu galvu ar segu, un… Dīvainā kārtā es aizmigu.
Eirena Smaragda, Torisvena Reach draklords.
Sven Hall pils, Thoriswen's Reach
Sapnis šķita reāls. Kad pamodos, kādu laiku nevarēju noticēt vai šis skūpsts ir īsts vai tikai spoks. Joprojām jūtot viņas lūpu garšu, elpu aizraujoši saldo, vislabāko, es apmulsusi skatījos pa savas guļamistabas blāvo vidi, kurā, kā jau gaidīts, neviena nebija. Bet viņas pirkstu gali joprojām saglabāja ādas siltuma sajūtu, un nāsis plīvoja, cenšoties noķert tikai viņai raksturīgo aromātu…
Bet es biju viens, un uz sterioniem apkārt nebija nevienas ēnas…
Rūgti smaidot, dusmu lēkmē es vairākas reizes ar dūri atsitu pret koka nojumes stabu, un tas neizturēja un saplaisāja. Rāmis izrādījās pārāk smags atlikušajiem trim, to pamatīgi iedragāja melnais pelējums, un visa konstrukcija sabruka tieši man virsū.
Ja kas tāds būtu noticis ar kādu citu, un es būtu vērojis no malas, man būtu sāpējis vēders, bet tagad es nemaz nesmējos. Rūkdama es plosījos, atraisīdamās no trūdošajām lupatu paliekām. Viņš iemeta sienā koka gabalu, kas viņam pienāca pie rokas, un mēģināja piecelties. Un tad nolūza divas gultas kājas, mani pilnībā piebeidzot.
ES gulēju!
Beidzot izkļuvis no sev sarīkotajām lamatām, viņš pagriezās un, izstiepis plaukstu uz priekšu, atbrīvoja zaļganas liesmas straumi. Tas acumirklī iznīcināja nelaimīgo struktūru, atstājot pelnu kaudzi. Smagi elpojot, es kādu laiku stāvēju, saprotot, ka man nav nekā cita, uz kā gulēt, un tad piegāju pie loga un izlecu ārā, ejot izpletīdams spārnus.
Smaragds uzrunāja mani tikai tad, kad biju apmetusi pāris apļus pāri pils teritorijai un mazliet nomierinājusies:
"Tas bija īsts."
"Kas tieši?" — pēc ilgas pauzes jautāju.
Tikmēr pūķa redze uztvēra kādu kustību pašā Smaragda birzs malā, un es apgūlos kreisajā spārnā, veicot pagriezienu un cieši aplūkojot aizdomīgo vietu.
"Ēna," Smaragds pēdējā laikā ir bijis ārkārtīgi lakonisks, lai neizraisītu manu nepatiku.
Lielāko daļu laika, ko pavadījām kopā, pavadījām cīnoties, bet dīvainā kārtā es arvien biežāk sāku gūt virsroku, un pūķim tas pārāk nepatika. Smaragds patiesi ticēja, ka, tā kā es esmu nelietis, viņam būtu pazemojoši man paklausīt. Pirms tēva nāves viņš vēl cerēja atgriezties. Godīgi sakot, es arī cerēju, ka man nebūs jāuzņemas šis slogs, bet tas tā nebija. Un, ja tā, man bija jāpaskaidro spītīgajai ķirzakai, ka tagad mēs esam kopīgi atbildīgi par Torisvenu, un mums būtu labāk rīkoties kopā. Bet Smaragds sacēlās, un veselu mēnesi es nevarēju izmantot pūķa spēkus.
Mums abiem ir slikts temperaments, tāpēc šo spēli varētu spēlēt divi cilvēki. Tāpēc nākamo mēnesi es to nedarīju ar nolūku un pat nerunāju ar pūķi, lai augstprātīgajam nelietim pasniegtu mācību. Arī viņš cieta no nespējas izplest spārnus un lidot.
Pēc tam beidzot samierinājāmies un laicīgi! Tajā vakarā pilij uzbruka kārpu bars. Viņi bija vieni vai kopā ar šoferi, es neuzzināju, bet mēs iznīcinājām visus, un tomēr viens viltīgs radījums izstiepās un paspēja iekost man augšstilbā, kamēr es biju vīrieša izskatā. Toreiz Smaragds iedvesmojās, saprotot, ka viņam jārūpējas par manu trauslo ķermeni. Tad mēs sākām mācīties un panācām zināmu harmoniju mūsu attiecībās.
Diemžēl apvienošanās ar pūķa garu radīja jautājumu par Ēnu uz galvas, un katru reizi, kad es pārvērtos par pūķi, es baidījos, ka es nevarēšu atkal kļūt par cilvēku. Man kļuva arvien grūtāk.
"Viss skaidrs! Šis ir parasts rīkles grābējs,” pūķis jau saprata, ka briesmas nedraud.
"Tad atgriezīsimies. Es negulēju pietiekami daudz, un līdz rītausmai vēl ir dažas stundas…"
"Žēl, ka neiztīrījāt vēl dažas guļamistabas no melnā pelējuma…"
"Es gulēšu uz dīvāna."
"Tu esi pārāk liels, tu nokritīsi un salauzīsi degunu."
Tas patiesībā notika vienā no pirmajām dienām, kad es nolēmu piedzerties, un pūķis man visu laiku atgādināja par šo kaunu.
– Čūla!
Smaragdam bija taisnība, nakts vidū meklēt citu gultu bija slinks, un visa šī mājturība mani, godīgi sakot, kaitināja. Kā līdz šim tikāt galā ar vienu mēbelētu istabu un tai blakus esošo dzīvojamo istabu? Un es šodien tikšu galā. Es uzmetīšu uz grīdas pāris segas, un viss derēs. Šeit.
Patiesībā man jau sen vajadzēja rūpēties par pili, bet es visu laiku atradu attaisnojumus. Izņemot to, ka viņš centās labiekārtot teritoriju tieši tik daudz, lai nepamanītai pilij nebūtu iespējams pietuvoties. Un pārējā laikā viņš palīdzēja cilvēkiem apkārtējos ciemos, bet ērlingos vēl neiegāja, nirfeats tur bija pārāk blīvi iesakņojies…
"Vai man vienkārši palikt šeit?" — Es nesteidzos mainīt savu izskatu, kad piezemējos pagalmā.
"Nē. Ir pārāk bīstami gulēt pūķa formā. Atcerieties, cik ilgs laiks pagāja, lai pēdējo reizi kļūtu par cilvēku.
Pūķim bija taisnība. Pēc šāda incidenta es cietu apmēram stundu un jau sāku krist panikā. Jā, un ierastās pārvērtības nenāca uzreiz, bet šoreiz viss izdevās, vajadzēja tikai gribēt.
— Hmm… Un kas ir mainījies? — Es biju pārsteigts par tik vieglumu un sastingu, klausoties sajūtās.
"Ēna," paskaidroja pūķis.
— Ko tu cēlies? — Knapi nomierinājos pēc lidojuma, bet, tiklīdz atgādināju Emeraldu, sāku atkal startēt. "Man ilgu laiku nav bijusi sieviete, tāpēc es sapņoju par visdažādākajām lietām!"
"Šī meitene ir mūsu ēna, idiot!" — pūķis atcirta.
— Tu esi idiots! Vai esat pilnībā zaudējis ožu? Šī meitene ir Berliana ēna! Viņš izvilks visus mūsu svarus pēc kārtas, tikai ar vienu mājienu!
