zirgs jau bija nervozs, bet tagad tas bija pavisam satraukts, jutot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa spārdījās un šņāca.
— Nyera, neatpaliek! — viens no karotājiem satvēra viņu aiz iemaņiem.
Spēcīgā roka lika viņai nomierināties, taču viņa nepārstāja krākt un skatīties uz sāniem. Kas tas ir? Kaut kas noteikti nebija kārtībā. Kas tieši, to uzzināju tikai tad, kad auļojām uz pili. Tur viss notika. Kad viņi iebrauca pagalmā un vārti tika slēgti, bija neliela kņada. Zirgs zem manis pēkšņi pacēlās augšā. Par laimi, biju gatavs un varēju noturēties.
Es bez palīdzības nolēcu nost, nomierinot dzīvnieku, un, pirms kāds paspēja mani apturēt, sāku to atseglot.
– Čau! Ko tu dari? — Affi iesaucās, atdodoties.
"Es palīdzu nabaga dzīvniekam," es atcirtu, novelkot sporta kreklu.
Tā ir patiesība! Sniegbaltā āda bija saskrāpēta asinīs. Kā viņa vispār tik daudz laika izturēja un nesacēlās? Es apgriezu sporta kreklu, atklājot tajā iesprūdušu asu ērkšķi. Katru reizi, kad es noliku savu svaru uz segliem, šī lieta iegraujās viņas mugurā.
— Lai nokalst rokas tam, kurš to izdarīja nabaga dzīvniekam! — es teicu sekojošajā klusumā un uztvēru Afijas naidpilno skatienu uz mani.
19. nodaļa. Ardievu neviesmīlīgā patversme, lai dzīvo ceļš!
Līdz vakaram neatradu sev vietu. Mana intuīcija vienkārši kliedza, ka man jāskrien ātrāk. Es baidījos, ka Affinata jaunās mahinācijas varētu man slikti beigties, un sēdēt un gaidīt, kad Bad Guy atgriezīsies, noteikti nebija laba doma. Vienkārši pretīga ideja. Labāka brīža bēgšanai vienkārši nebūs.
Kaut kā sagaidījusi vakariņas, no sajūsmas viņa gandrīz sāka grauzt nagus, lai gan domāja, ka bērnībā atradinājusi sevi no šī ieraduma. Bet acīmredzot manai psihei tik īsā laikā bija jāiztur pārāk daudz.
Vakariņas bija pārsteidzoši mierīgas. Izņemot to, ka amulets parādīja, ka manā šķīvī ir kaut kas kaitīgs, pēc kā trauks tika pilnībā nomainīts. Tomēr neviens Affi neteica ne vārda, kas mani tikai pārliecināja, ka man pēc iespējas ātrāk jātiek prom.
Atgriežoties savā vietā, es meklēju Pukhliku, bet eko gaismu kamerās neatrada. Viņš droši vien aizlidoja medīt. Aizslēdzusies, viņa devās uz vannas istabu, bet ne nomazgāties. Es ar to tikšu galā vēlāk. Izņēmusi starp mazgāšanas piederumiem paslēptu gredzenu, viņa iemērca to ūdenī. Bet, lai arī cik ilgi es gaidīju, maģiskie viļņi nekad neizkropļoja fonta virsmu.
Slikti. Acīmredzot vētra joprojām turpinās, un ar to mīļo veco kundzi, kas mani tik ļoti nobiedēja, nebūs iespējams sazināties.
Viņa izņēma un atlocīja ar roku zīmēto karti un neapmierināti saviebās ar grimasēm. Uzzīmēju steigā, bažīdamies, ka mani kāds nenoķers, tāpēc sanāca tā. Un ar šodienas gājienā apgūto man nenāktu par ļaunu to papildināt ar dienvidu teritorijām, tās vismaz nedaudz iezīmējot. Noteikti vēlreiz jāapmeklē bibliotēka. Bet vēlāk.
Gaero pilī nav, un no pārējiem nav jābaidās. Ērls vakariņu laikā iemetās savā iecienītākajā ash-cam-ack, un Erlessa atsaucās uz nogurumu pēc pastaigas un ieslēdzās savā istabā, plānojot agri iet gulēt. Cik man izdevās izpētīt iedzīvotāju paradumus, tad arī Erliņi vakaros nerādīja degunu no istabām, un kalpi nerādīja sevi redzamā vietā. Pils noteikti izmira pēc saulrieta. Bet tas nav pārsteidzoši, jo darbs sākās no rīta.
Kamēr gaidīju, kad aiz loga satumst, lasīju grāmatu. Un tad viņa neizturēja un uzrakstīja Grapai piezīmi, kurā brīdināja viņu par draudiem sazināties ar nirfeātiem. Viņa stāstīja par Gaero slēptajiem viltīgajiem plāniem. Kaut kas man teica, ka meitenes neredzēs laimīgas laulības ar tādiem un tādiem līgavaiņiem. Ievietojusi zīmīti sējumā tā, lai stūris būtu redzams, viņa devās uz bibliotēku. Ja Grapa nāks pēc jaunas grāmatas, viņš noteikti pamanīs šo piezīmi.
Šoreiz zīmēju mierīgāk un centos uz dzeltenīgās lapas pārnest pēc iespējas vairāk detaļu. Turklāt neviens man netraucēja pētīt plauktu saturu. Ģeogrāfisko atlantu neatradu, bet leģendas par Pūķa sasniedzamību man šķita diezgan noderīgas. Tas, ko man izdevās satvert, šķirstot grāmatu, lielā mērā krustojās ar fragmentārajām zināšanām, kas man bija par pasauli. Ņemšu līdzi un lasīšu atvaļinājumā.
Visi. Ir laiks doties.
Kad es gaismas pavadībā man nez kāpēc likās, ka pie sevis atgriezos tā pati, kas pagājušajā reizē, no sliekšņa man uzlidoja eko gaisma.
— Marina, kur tu biji! Ir jau vēls!
— Pūšīgs! — Nometusi grāmatu, viņa satvēra savu sirdi.
— Piedod, ka nobiedēju. ES biju noraizējies. Lūk, — viņš man pasniedza kādu papīra lapu.
Izrādījās, ka tā ir zīmīte no Lizas. Meitene klīda pa ciematu un nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā es par ceļu, tāpēc tikšanās vietu pārcēla uz citu vietu. Mežā pie paša ezera, kur pa dienu redzējām pūķi. Viņam garām ceļš veda uz ceļu uz dienvidiem. Ideāli, bet tas ir pārāk tālu. Man būs vajadzīgas pāris stundas, lai tur nokļūtu kājām. Šajā laikā viņi mani pamanīs.
Pēkšņi radās ārprātīgi nekaunīga ideja, kas mani satriec kā āmura sitiens pa laktu tieši pie auss.
— Pūš, no rīta man būs nepieciešama tava palīdzība, nelido nekur.
Skrienot apkārt ar elektrisko slotu, sāku taisīties. Diemžēl nebija iespējams daudz paņemt līdzi, tāpēc Liza devās uz ciemu pa nakti. Viņa paņēma līdzi dažas lietas, kas būtu vajadzīgas ceļā, kā arī bija jāparūpējas par krājumiem. Jo es nevarēšu iziet no pils ar pilnu mugursomu ar precēm.
Pats galvenais ir prast nest zobenu. Es neuzdrošinājos to pārvērst par dunci, atceroties, ka jebkura burvība tērē enerģiju, un nav zināms, kad tas mani nāvējoši piemeklēs. Tāpēc atlikušo laiku pavadīju, pielāgojot apvalku zem drēbēm, un darot to tā, lai nebūtu īpaši manāms, ka kaut ko slēpju. Šķiet, ka man izdevās.
Nolēmis, ka viss ir maksimāli gatavs, kārtīgi izpeldējos, saprotot, ka tāda iespēja drīz nepienāks, un devos gulēt. Man nebija sapņu, un man bija grūti aizmigt no satraukuma. Tāpēc es pamodos pirms rītausmas. Nomazgājusies un saģērbusies, viņa sabāza mugurā visas vērtīgās mantas — Lunāras gredzenu pirkstā, dienasgrāmatas lapas krūtīs, zobenu — mugurā kā mugursomu. Karte kaftāna iekšējā kabatā.
Es ģērbos kā izjāde ar zirgu, tikai pārvilku bikses pār pusgarajām biksēm. Tātad būs siltāks un vēlāk varēsi mest ārā svārkus. Un arī īss, līdz ceļiem,
