rotāja reta pirmo zvaigžņu izkliede.
Dažkārt ievēroju diētu, bet tajā pašā laikā nenostaigāju vairākus desmitus kilometru dienā. Es negulēju nevienā apģērbā, drebēdama no aukstuma un saraujoties no bailēm. Es nebaidījos no kukaiņiem, savvaļas dzīvniekiem un citām pasaules radībām, kas šajās vietās bija sastopamas pārpilnībā. Tikai pārliecība, ka pūķa kunga zobens un Lunāras gredzens mūs pasargās, atturēja mani no pilnīgas panikas un sabrukšanas. Viņi un Dragon Peak, rādot ar pirkstu uz man svešas pasaules debesīm… Es tomēr esmu civilizācijas bērns, un šāds ceļojums ir pārāk nopietns pārbaudījums.
— Nyera, tu neesi pieradis pie šādiem ceļojumiem. Lai gan… Kā būtu no Kirfarongas pie mums… Ah! — viņa pamāja ar roku, pārtraucot sevi. "Es nekad nepieradīšu pie tā, ka tu nemaz neesi no šejienes." Bet jūs joprojām esat ieguva, neatkarīgi no tā, ko jūs sakāt," viņa norādīja uz mani ar pirkstu. "Jūs domājat, ka es nesaprotu, cik maiga ir jūsu āda, cik plāni ir jūsu kauli un cik labi kopti ir jūsu mati." Kā ar tavām rokām? Tādas nav nevienai Erlinai Zinborro. Nē, jūs noteikti esat no dižciltīgas ģimenes, — kalpone satraucās, iekurdama uguni un iekārtodama mums pagaidu gultas no zāles. "Tu vispirms ej gulēt un atpūties, es turēšu skatīties." — Pūšiņ, nekam nederīgais putns, atnes mums irbi vai ko tādu!
Cālīte arī bija nogurusi un lielāko daļu laika pavadīja man mugurā, modri skatoties uz briesmām un tikai reizēm aizlidoja pusdienot. Viņš nevēlējās strīdēties ar Lizu. Viņš pacēlās un pazuda tumsā starp kokiem. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm viņš atgriezās un atnesa pieklājīga izmēra čūsku un lepni iemeta to pie ugunskura.
Man joprojām bija noslēpums, kā viņam izdevās tikt galā ar tādiem radījumiem ar tik mazu svaru. Viņam noteikti bija kaut kādas maģiskas spējas.
— Ko tad tu atnesi, stulbi? — Liza bija sašutusi. "Tev vajadzēja mums atnest goferu vai peli!" Vai jūs domājat, ka Nyera to ēd? Kas vispār ir čūska?
"Viņi ēd čūskas," es ierunājos, aizstāvot savu mazo draugu. — Pasaulē, no kuras es nāku, čūskas ēd.
— Cik pretīgi! — Liza novilka grimases. "Tā ir šausmīga pasaule, kurā jūs dzīvojat, ja jums ir kaut kas līdzīgs šim."
— Tā nav visur. "Es pats tos nekad neesmu mēģinājis," es atzīmēju.
Un, godīgi sakot, es nevēlējos mēģināt. Un bija vērts iedomāties, ka vajadzēja kaut kā nogriezt, noņemt ādu… Nez, vai čūskas ir kā sēnes? Vai jūs varat saindēties ar indīgām lietām, vai arī tas nedarbojas? Nē, droši vien nav interesanti.
“Ja negribi čūsku, negribi ēst,” viņa garīgi pārfrāzēja slaveno teicienu par ābolu un, smagi nopūšoties, saritinājās. Nogurums lika par sevi manīt. Mani nogrieza it kā tālvadības pults klikšķis.
Pēc vakardienas brokastīm manā ēdienkartē dominēja ūdens, ar ko nebija nekādu problēmu — regulāri tiku pie strautiem un avotiem, tāpēc nebija brīnums, ka nakts vidū pamodos no dabiskām vēlmēm. Ugunsgrēks gandrīz nodzisa. Netālu gulēja pārgurusi Liza, atspiedusies pret koka stumbru. Viņa droši vien aizmiga tikpat ātri kā es, tāpēc viņa viņu nepamodināja, lai viņu mainītu.
Es viņu nepamodināju. Kāda starpība, tādā stāvoklī viņi mūs aprīs tā vai šitā. Tāpēc ļaujiet viņam gulēt. Es devos uz sāniem, lai nebūtu tualetes blakus nometnei. Apskatot uguni, to bija grūti saskatīt. Es aizvēru acis un, iespējams, pa ceļam nosnaudos un nogāju pāris papildu soļus, jo, kad pabeidzu savus darbus un pagriezos, es nekur neatradu gaismu no uguns…
Par laimi, tagad mežs vairs nešķita tik tumšs. Daži zāles stiebri kvēloja bālā gaismā. Koku stumbri mēness gaismā mirdzēja sudrabaini. Panikā es gandrīz sāku skriet, bet piespiedu sevi palikt uz vietas. Es nevarēju aiziet tālu, ne vairāk kā desmit metrus. Tātad, man vienkārši jāatgriežas, ko es arī izdarīju, bet es neatradu ne uguni, ne Lizu.
Uzreiz atcerējos visus stāstus par noslēpumainajām vietām, kur cilvēki klejoja vairākas dienas, un tad izrādījās, ka tur nav kur klīst.
LABI. Tikai miers.
Sāku griezties, skatījos apkārt, bet uz visām pusēm reljefs šķita nepazīstams. Turklāt es pavisam aizmirsu, no kuras puses es sākotnēji nācu. Muļķības!
Es neuzdrošinājos kliegt, kā arī es neuzdrošinājos skriet šurpu un atpakaļ, kļūstot vēl vairāk apmulstam. Tas ir labi, ja es vienkārši sēdēšu šeit pie šī koka. Tikpat liela un varena kā tā, kurā iekārtojāmies pa nakti. Jā, protams, es nosalšu prom no uguns. Tas jau sāk kratīties, bet no rīta būs vieglāk satikties ar Lizu.
Pieņēmusi lēmumu, viņa sāka gatavoties gulēt. Bet es tikko biju iedzīvojies, kad pēkšņi izdzirdēju kaut kādu šalkoņu. Kaut kas milzīgs kustējās tumsā, bīstami tuvu. Es aizturēju elpu, aizsedzu ar roku muti, lai nečīkst, un pat liku sirdij sisties klusāk. Lācis stomījās garām, trokšņaini elpodams. Tagad es viņu skaidri redzēju bālajā gaismā. Bija asa zvēra smaka, un es gribēju kļūt neredzams.
Un tad notika pilnīgi neizskaidrojamais. Zvērs pagāja garām, es dzirdēju, ka tas iet apkārt kokam, aiz kura es paslēpos. Varbūt jūs to smaržojat?
Es iespiedos zemē, atceroties, vai ir jēga izlikties par mirušu vai nē. Bailes piespieda mani turpināt skatīties, no kurienes drīz parādīsies zvērs. Labi, ka turēji muti ciet, citādi noteikti nebūtu varējis klusēt, jo lāča vietā iznāca vīrietis!
Pliks vīrietis ar visādā ziņā spēcīgu miesasbūvi. Viņš apstājās tikai metra attālumā no manis, un viņa galva pagriezās, un viņa acu zīlītes tumsā mirgoja dzeltenas kā dzīvniekam.
Nirfeat vilkacis? Lisai bija taisnība par Bērštonu.
"Nē, lūdzu, neskatieties! ES neesmu šeit!" — Es lūdzu garīgi!
Man nav nekādu izredžu cīnīties pretī vai izbēgt no šī pūra.
Vīrietis paskatījās tieši uz mani, bet nekādi nereaģēja, it kā es būtu tukša vieta. Viņš šņāca, sūcot gaisu kā dzīvnieks, bet likās, ka viņš neredz. Pagriezis pinkaino galvu, viņš vēl nedaudz paskatījās, un tad viņa kailais dibens klusi pazuda starp kokiem. Un es, nedaudz satriekts no redzētā, nosēdēju tur līdz rītam, klabēdams zobus no bailēm un aukstuma un periodiski aizmigdams.
Kad uzausa rītausma, viņa piecēlās un sāka meklēt Lizu. Kalpone jau bija pamodusies un klusi man sauca, baidīdamās pārāk skaļi kliegt. Tā kā es viņu dzirdēju, tas nozīmē, ka nebiju
