Draklords aizvēra acis un nopūtās, tad pastiepa roku un runāja mierīgā, aptverošā balsī.
"Amira, tu neesi Nirfeat, pretējā gadījumā jūs nevarētu pieskarties zobenam ar kailu roku." Dodiet man atvēsinošo, un mēs parunāsim. LABI? Pastāsti man, kas notika? Kas mainījās, kamēr es biju prom?
Manu acu priekšā parādījās asiņains plīvurs. Viņš jautā, kas ir mainījies?! Kas tā ir, kaut kāda ļauna un labā policista spēle? Vai nu es viņam esmu nervozs vai nē? Kā viņš uzdrošinājās mani tā ņirgāties!
"Es pavadīju visu nakti aukstajā telpā pēc jūsu pasūtījuma, tas ir mainījies, Finbar!" Tā ir lieliska ideja viņu atgūt! — es izbļāvu, vēršot acis uz asmeni.
— Amira, nē! "Es…" dralords iesāka, bet es negribēju viņā klausīties, izmantojot Kirjanas dāvanu paredzētajam mērķim.
25. nodaļa. Pēc haosa
Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach
Dažas dienas agrāk
ES biju laimīgs. Tik laimīga, ka gribēju dziedāt un kalnus kustināt. Un arī doties uz Amiru un turpināt iesākto. Mīli savu ēnu visu nakti bez apstājas. Runājiet par jūtām, iepazīstiet viņu vēlreiz, bet…
Es apsolīju Amirai šovakar atstāt viņu mierā, un tāpēc nevarēju atrast sev vietu.
— Ziemeļi! — es saucu, un sekretāre parādījās pēc kādām desmit minūtēm.
"Jūsu vārds bija Draklords?"
— ES zvanīju. Kā klājas Beram un Niisarai?
— K’ha-ter īsi pamodās un atkal aizmiga. Viņai ir vieglāk. Bērs pa dienu devās prom, veica darījumus, bet pēc tam atgriezās. Atnesa ziedus. Viņas mīļie ir nevainīgi,” viņš piebilda sazvērnieciskā tonī.
— Oho! — biju mānīgi priecīga par savu draugu.
"Es redzu, ka jums ir labs garastāvoklis, draklord?" Kā bija pastaiga, vai tā bija veiksmīga? — Ziemeļi arī no sirds priecājās.
— Pastaiga izvērtās brīnišķīga! Apmeklējām Šarotu un safīra alu.
Es to pateicu diezgan nejauši un novērsos, lai ielietu sev vīnu. Bet galvenokārt tāpēc, lai nesastaptos ar sekretāres skatienu. Viņš man tagad ir pārāk daiļrunīgs. Viss atklāsies.
— Ak! Vai esi redzēts? Kā cilvēki pieņēma Nyera Amira? Vai viņai patika safīra alā? "Severs mani apbēra ar jautājumiem un piebilda: "Ir liels gods tur būt." Daudziem tas ir nesasniedzams sapnis!
"Man nebija ne jausmas, ka cilvēki Šarotē būs tik laimīgi." Viņi gavilēja. Sievietes lēja laimes asaras. Un daži vīrieši nebija kautrīgi. Esmu pārliecināts, ka šovakar svinēs visa galvaspilsēta. Pastāstiet viņiem palielināt patruļas uz ielām un ļaut tiem, kas no rīta pārspīlē bez sabiedriskā darba. Lai tauta izklaidējas.
– Šīs vēl nav oficiālas svinības, draklord?
— Protams, nē. Par kāzām paziņosim vēlāk. Kad Ēna dod piekrišanu.
— Kur jūs plānojat rīkot ceremoniju?
Es gribēju atbildēt, ka jautājums ir dīvains, bet pēkšņi es sapratu, uz ko brauc mans palīgs, kas ir gudrs pēc saviem gadiem.
— Pūķa priekšteča alā, kur vēl? Ziemeļi, rīt es šeit nebūšu.
— Cik ilgi?
— Visticamāk, es atgriezīšos pēc dienas. Es došos ciemos pie kaimiņiem, un diez vai viņi mani tik viegli atlaidīs. Noteikti Nyera Vasilina nekavējoties parūpēsies par dāvanām un sagatavošanu, un Nyera Marina neatpaliks no viņas. Man būs jāatbild uz tūkstoš jautājumiem.
— Sapratu. Kas man jāsaka Nyera Amira, kad viņš pamostas?
"Atvainojiet viņai un nosūtiet viņai ziedus kopā ar brokastīm, pusdienām un vakariņām." Tikai nesaki viņai, kur es esmu. Es tev visu pastāstīšu pats, kad atgriezīšos. Būs pārsteigums.
— Kā tu saki, dralord.
Severs aizgāja, un es dzirdēju, kā viņš dod pavēles sargiem. Tiklīdz paliku viena, man gribējās nospļauties uz visu un lauzt solījumu Amirai. Mani viņa pievilka ar šausmīgu spēku, un, ja viņa nebūtu bijusi zemiete, es būtu darījusi tieši tā.
Vēl nedaudz pacīnījies, es sapratu, ka, ja palikšu pilī, agri vai vēlu nokļūšu Ēnas guļamistabā, un, visticamāk, viņa būs dusmīga. Tāpēc viņš apņēmīgi izgāja uz balkona un, pārlecot pāri margām, noplātīja rokas. Pārvēršoties par pūķi, viņš pacēlās no pašas zemes naksnīgajās debesīs un devās pa Pūķu takām līdz Kirfarongas robežai ar Drakendortu.
"Finbārs?" — Reginhards Berlians pārsteigts atbildēja uz manu garīgo aicinājumu.
"Vai es varu tevi apciemot?" — Es nepukstēju.
"Kaut kas notika? Tu šajā stundā…” — dimanta pūķis uzreiz saspringa.
"Viss ir kārtībā, brāli. Atnācu, lai padalītos ar lieliskām ziņām. Man ir īsta ēna, un man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Vai, precīzāk, sievas palīdzība.”
"PAR! Šis notika! Lai slavēts Pūķa ciltstēvs! Finbar, jūs pats nokļūsit Dort Hall. Es nevarēšu tevi satikt uz robežas. Mazliet aizņemts…"
"Tas ir labi, es varu tikt galā."
Lieta saprotama, briljantiem uzauga bērniņš, topošais mantinieks, bet smaragdiem vēl nebija neviena, un pie Eirenas Emeraldas un viņa sievas Marinas varēja ierasties jebkurā diennakts laikā. Bet tas joprojām bija oficiāls jautājums, kas jāievēro un jārisina pēc darba stāža.
Kad es tur nokļuvu, bija jau vēls. Reginhards mani sagaidīja pagalmā:
— Līna guļ, dēls šodien bija nerātns. Viņa bija nogurusi. Viņš nevēlas nodot bērnu auklītēm. Viens pats.
— Tās ir dīvainas, šīs zemnīcas. Tik daudz konvenciju. — Es izlauzos platā smaidā.
— Draugs! Izrādās, ka…
— Jā! Mana Amira arī ir no Zemes, bet viņa man to neatzīs. Bailes.
— Kāpēc tu viņu tik ļoti nobiedēji?
— ES nē. Citi mēģināja. — viņas vārdiem es sāku stāstīt Regam stāstu par savu Ēnu.
– Šausmīgi! Ceru, ka tu to bordeli nodedzināji līdz zemei?
"Viņš neatstāja neapgrieztu akmeni." Bet es joprojām nesaprotu, kā viņi to visu izdarīja man zem deguna… Varbūt esmu pārāk mīksts, laiks pievilkt skrūves.
— Lai ko jūs teiktu, dzīve Kirfaronā, ko sargāja barjera, ritēja kā parasti. Jūs nepadevāties Nirfeats viltībām, palikāt tronī un izglābāt savu Reach no iznīcināšanas un apgānīšanas. Tātad cilvēki atslābinājās.
— Varbūt tev taisnība. Bet galvenais ir tas, ka tagad varu aizsargāt Kirfarongu no tā, kas nāk no Mūžīgā aukstuma atkritumiem.
— Tev ir paveicies, laika pietiek.
— Jā, tāpēc es atnācu pie tevis. Gribu vienoties
