istabā. Viņa paskatījās uz kalponi un vēsi atzīmēja:
— Ierobežo savu degsmi, arkl. Tas nav jūsu ziņā, lai izlemtu, cik ilgs laiks man nepieciešams, lai atvieglotu sevi, vai ne?
Istabene uzreiz bija deflācija, saprotot, ka viņas spēks šeit ir ļoti īslaicīgs. Un es piegāju pie loga un skatījos ārā, izmisīgi mēģinot izdomāt, kā tikt no šejienes ārā. Bet diemžēl ideju nebija. Man nebija izredžu garā kleitā. Viņi mani tūlīt panāks, man pat nebūs laika iziet pagalmā. Bet palikt apšaubāmā pasākumā nav risinājums. Kaut kas man saka, ka šajos svētkos man nav vietas.
Pret vakaru viņi nāca pēc manis un aizveda uz plašu balles zāli, kur es vēl nekad nebiju bijusi. Pretstatā nobružātajai viesistabai šeit valdīja varenība. Bija redzams, ka šeit viss nesen bija atjaunots. Tradicionāli smaragda toņi, sarkankoks, daudz gaismas, galdi ar gardumiem…
Likās, ka cilvēki gatavojas svētkiem, bet tomēr bija sajūta, ka slīkstu kaut kādā purvā.
Nirfeats skraidīja visur, smalki atšķīrās no Zinborro iedzīvotājiem. Pārsvarā bāla, lai gan bija arī tumšādaini. Ikvienam bija manāma atšķirība — šķiet, ka viņiem bija acu zīmulis. Daži ir tik tikko pamanāmi, bet citi ir izteikti. Es nedomāju, ka viņi no rīta pamodās un uzreiz skrēja uzkrāsot sev dūmu aci. Es kādreiz tiešām domāju, ka tā ir nekromanta ekstravagance.
Es spilgti iztēlojos Gaero, kas taisa grimu, rūpīgi pieliek plakstiņus, viņas acis ir plaši atvērtas un mute pašķīrās, tāpēc viņa šķībi pasmaidīja.
Protams, tā nav taisnība. Drīzāk tas ir kaut kas dabisks. Varbūt viņi ēd kaut ko, kas liek viņiem pašiem izveidot līdzīgu "tetovējumu"…
— Vai jums patīk ballītes? — pazīstama balss klusi jautāja. -Tu izskaties tik laimīga. Kāpēc?
Viegli atcerēties! Lai čūska tevi nokož līdz nāvei! Bez sirdsapziņas sāpēm novēlēju Bad Boy, kurš arī šodien saģērbās. Mainot vienu melnu tērpu pret citu, dārgāku un greznāku. Nu es izķemmēju matus nedaudz savādāk. "Līgavainis!"
— Kuram gan nepatīk izklaidēties? — paraustīju plecus un virzījos uz priekšu, nevēlēdamies palikt nekromanta sabiedrībā, kurš, par laimi, mani nepavadīja.
25. nodaļa. Drūms toastmaster un rāpojošas sacensības
Es lēnām gāju gar logiem no grīdas līdz griestiem, aizklāta ar samta aizkariem. Viņa gāja, klusībā uzmetot skatienu drūmajām figūrām, kas stāvēja gar sienu ik pēc trim metriem. Tie noteikti nav viesi, bet gan apsardze. Paskaties, viņi aizdomīgi skatās apkārt. Tas nozīmē, ka jūs nevarēsit izlīst no šejienes nepamanīts. Bet kā jūs varat novērst viņu uzmanību?
Ārā joprojām bija diezgan gaišs, un varēja redzēt, kā nirfeats staigāja arī pagalmā un uz sienām. Pils bija pilna ar nirfiem. Jautājums: "Kāpēc?"
Vai tiešām Grapas līgavainis ir tik svarīga persona, ka viņi neuzticas Zinborro un atveda veselu armiju?
Es vēlreiz paskatījos pa zāli. Šeit bija pietiekami daudz viesu. Gudri ģērbušies vīrieši un sievietes nejauši staigāja un runāja, nepievēršot uzmanību sargiem. Bet es atzīmēju, ka vīriešu bija daudz vairāk un gandrīz visi viņi bija nirfeāti, spriežot pēc viņu "izklātajām" acīm. Bet dāmām tas nav īsti skaidrs, jo vairums no viņām valkāja tik daudz grima, par ko mūsu modesistas nevarēja pat sapņot.
Starp citu, viņu vidū nav redzama neviena jauna meitene. Visas dāmas ap trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Hm…
Viesu vidū meklēju māsas Zinboro, bet vispirms uzgāju Erlesu, ģērbusies līdz deviņiem. Viņa pavadīja kādu vecāka gadagājuma pāri un uzmeta man tikai vienu skatienu, nedaudz saknieba lūpas. Viņai es nepatiku, un tagad Vorona to neslēpa. Nu labi. Man viņa arī ne drusku nepatīk.
Es atradu Grapu un Affi tikai pašā zāles galā. Katrs ar kādu jaunekli uz rokas. Un, ja Affinata, tērpusies maigā lavandas kleitā, čivināja un smaidīja tā, lai to varētu redzēt no tālienes, tad Grapa bija drūmāka par mākoni. Viņa bija ģērbusies pavisam citā kleitā, nekā mēs viņai bijām izvēlējušies. Bet ne vienu no tiem briesmīgajiem tērpiem, ko viņa man parādīja, kad mēs pirmo reizi satikāmies.
Arī frizūra un grims izrādījās kaut kas pa vidu, un secināju, ka šis tēls izturēja nopietnu garšu kauju, bet kura puse uzvarēja, pagaidām ir pilnīgi neskaidrs. Kopumā meitene izskatījās diezgan pieklājīga, bet kaut kā drūma. Kopā ar viņas sejas izteiksmi šķita, ka esam nevis svētkos, bet gan bērēs vai nomodā.
Divreiz nedomājot, devos taisnā ceļā pie vecākās Erlīnas, uzmetot sejā draudzīgu smaidu kā tuvredzīgai blondīnei.
— Sveiks, Njer Klaid. Erlīna Grapa, — es nocirtu, cerot, ka neesmu kļūdījusies ar sava pavadoņa vārdu.
Vīrietis bija pat labāks nekā portretā, bet izskatījās auksts un nežēlīgs. Viņš neatbildēja uz manu sveicienu, bet ar interesi paskatījās uz mani. Ar tik sliktu interesi man gribējās nervozi saskrāpēt sevi. Bet es sasita ar skropstām un dvēseliskā balsī jautāju:
— Nier, vai es varu nozagt tev Erlīnu? Tikai uz pāris minūtēm.
Vēl viens burvīgs smaids, skropstas, un viņš lēnām atlaida Grapas roku, nenovēršot acis no manis. Viņa lūpās parādījās plēsonīgs smaids. Tipisks mednieka smaids. Muļķības!
Neļaujot Erlīnai atjēgties, viņa vilka viņu uz erkera pusi, kur atradās atpūtas vietas.
— Marina, tu esi šeit?! — Grapa izdvesa un ejot man čukstēja. — Tev bija taisnība! Pareizi it visā! Šī nav izrāde, te tiek gatavots kaut kas šausmīgs. Un viņiem nav vajadzīgas līgavas, bet upuri! Bet ne vecāki, ne Affi negrib manī klausīties! Man nevajadzēja teikt, ka jūs mani brīdinājāt…
Protams, velti! Tikpat labi viņi varētu ticēt, kas zina, kam… Tāpēc mums ir jāstrādā ar to, kas mums ir. Mēs apsēdāmies tā, lai varētu skatīties ārā pa logu, un mūsu sejas nebija redzamas viesiem, bet es ar acs kaktiņu vēroju zāli.
— Grappa, vai tu zini, ko Nirfi plāno? Kāpēc šeit ir tik liela drošība? — Es neviļus paskatījos apkārt un, pamanījusi Klaida aizdomīgo skatienu, atkal pasmaidīju. — Pasmaidi! Viņam nepietika ar kaut ko aizdomām. "Ļaujiet viņam domāt, ka mums ir patīkama divu draudzeņu tikšanās," čukstēja Erlīna.
Atklāti sakot, man bija cerība, ka kopā mēs spēsim kaut ko izdomāt.
"Es nezinu, bet es nejauši dzirdēju, ka karaliene Nirfeja drīz ieradīsies!" Un visi baidās no viņas!
